Bieži vien dzīvē ir brīži, kad mēs ilgojamies atgriezties atpakaļ, gremdēt sevi atmiņās par to, kā bija agrāk.
Tomēr, kā uzskatīja slavenais 12. gs. filozofs Omārs Haijāms, atgriešanās pagātnē ir bezjēdzīga. To lieliski apliecina viņa dzejolis:
“Nekad neatgriezieties atpakaļ.
Nav jēgas atgriezties.
Pat tad, ja tur ir tās pašas acis,
Kurās noslīkušas domas.
Pat ja tās ir tās pašas acis,
Kuras vēl bija tik mīļas,
Nekad neej tur,
Aizmirsti, ka tas jebkad ir noticis.
Tos pašus cilvēkus, kas dzīvoja pagātnē
Kas solīja mīlēt mūžīgi,
Ja to atceries, aizmirsti to.
Nekad neej tur.”
Tas ir viens no galvenajiem psiholoģijas noteikumiem.
Kas notiek, kad mēs mēģinām atgriezties pagātnē? Mēs bieži sapņojam, ka viss būs tikpat lieliski kā agrāk, īpaši, ja runa ir par mīlestību.
Lasi vēl: Kādas 3 piedevas vienkārši pārveidos maltās gaļas kotlešu masu: gardēži ir atklājuši noslēpumus
Taču te ir viena mīkla: ja attiecības iepriekš nav izdevušās, atgriešanās atpakaļ nepalīdzēs. Tas ir viens no galvenajiem psiholoģijas likumiem.
Kad mēs atceramies vecās jūtas, mūs apņem šaubas par mūsu iepriekšējās rīcības pareizību. Ja saskaraties ar šo problēmu, vērsieties pie Omāra Haij;ama gudrības, lai saprastu, ka pagātne ir jāatlaiž un jākoncentrējas uz tagadni.
